Latvijas Avize (Latvia): "Cilvēks Putins rotājas pieticībā"
Krievijas valdības vadītājs, kurš līdz šim ar skarbu valodiņu sev tik centīgi kultivēja "cietā rieksta" tēlu, vienreiz jūtas pagalam neērti. Turklāt ar sava preses sekretāra palīdzību to neslēpj no pasaules publikas.
Izrādās, Vladimiru Putinu ir samulsinājis Čečenijas politiķu lēmums nosaukt viņa vārdā šīs federālās republikas galvaspilsētas Groznijas galveno ielu. Zīmīgi, ka vēl aizvadītās svētdienas rītā tā bija nekas cits kā Uzvaras prospekts - simbolizējot valstiskās ideoloģijas svētumu.
Citos apstākļos mūsu kaimiņzemē tāda rīcība tiktu pielīdzināta pērn Tallinā veiktajai "bronzas kareivja" un tā pakājē apglabāto sarkanarmiešu kapu "apgānīšanai", un tautas sašutums gāztos pār zaimotājiem kā akmeņu krusa.
Taču šoreiz nekas tāds nenotika. Mums gan nevajadzētu tāpēc naivi domāt, ka kaimiņtautas zvērojošais naids pret "gansiem - fašisma atdzemdinātājiem" ļauj sev vaļu tikai tāpēc, ka kaut kur Kremļa kabinetos tiek dots rīkojums "putinjūgendiešiem" skandalēt pie vēstniecībām vai izdalīt Jura krusta lentītes.
Lielā Tēvijas kara kults krievu nācijā ir dziļš un patiess, un tas vēl ilgi būs neapejams klupšanas akmens attiecībās ar Baltiju.
Patiesībā šoreiz Krievijas sabiedrības dusmas ieguva vēl briesmīgāku izpausmi - tas bija ārēji pievaldīts, bet tik un tā acīm redzams nicinājums, vērsts gan pret ielas pārdēvētājiem, gan pret viņa "aplaimoto" nacionālo līderi, kurš tapa padarīts "svētāks par 9. Maiju". To Putina komandai nebija divreiz jāizskaidro, un šoreiz galīgi nebija no svara, ko domās Rietumi.
Nicinājums gan bija bez izbrīna. Jo ko citu, nevis šādu bezgaumību, no Ziemeļkaukāza brutālajiem vietvalžiem cer sagaidīt Maskavā, Pēterburgā, Tulā vai Vladivostokā? It īpaši no Čečenijas prezidenta Rustama Kadirova, operetiska un reizē pamatoti biedējoša "kalniešu kņaziņa"... Šajos novados gluži kā melnajā caurumā pazūd centrālā budžeta dotāciju miljardi, te joprojām ikdienišķa ir cilvēku nolaupīšana un nogalināšana - un te vēlēšanas uzrāda teju simtprocentīgu dalību un atbalstu varas partijai. Zinot lielkrievu vispārējo netīksmi, pilnīgi loģiska ir vietvalžu klīniskā vēlme jebkādi apliecināt lojalitāti savam labvēlim - bez Putina spītīgā atbalsta Čečenijas vai Ingušijas prezidenti zaudētu ne tikai amatu...
Krievijas premjera pieticīgi izteiktais lūgums (viņš neesot ne tiesīgs, ne arī spējīgs kādam ko uzspiest) turpmāk nesaukt ielas vai laukumus viņa vārdā, tāpat necelt monumentus, nedrukāt portretus uz skolēnu burtnīcām un neveikt citas "tautas mīlestības izpausmes", protams, ir totāla liekulība.
Kurš gan cits radīja "varas vertikāli" un turpina to pilnveidot?
Tagad agrāk cienīti un sevi cienījuši cilvēki, kam ir nelaime būt Labējo spēku savienības (zināma arī krievu saīsinājumā SPS) vai citu demokrātisku organizāciju biedriem, ir spiesti publiski pazemoties, jo Krievijā ir "lūgumi", kurus neapspriež.
Viņi piespiedu brīvprātībā iesaistās absurda teātrī: pēc Putina komandas diktāta veido Kremlim padevīgu "labējo partiju".
Arī modernizētā un demokrātijas rituāliem dekorētā patvaldībā ir pilnīgi dabiski, ka varas nesējs kļūst par pielūgtu svētbildi.
Pat par amuletu, ar ko ļaudis cenšas aizsargāties no vietējās varas nejaucībām. Kā liecina Maskavas laikraksta "Kommersant" arhīvs, Krievijas provincē iedzīvotāji centās no apbūvētāju patvaļas aizsargāt bērnu rotaļlaukumu vai vecus namus, nodēvējot tos Putina vārdā. Reizēm tas esot līdzējis.
Ne Putins ir pirmais, ne pēdējais sava personības kulta "upuris" , kurš izliekas, ka viņa labā roka nezina, ko kreisā dara. Tā rīkojas teju vai katrs vadonis. Ne velti izteicienu "pieticība rotā cilvēku" piedēvē tieši Staļinam, kurš sevis dievināšanu padarīja par komunistiskās valsts ideoloģijas sastāvdaļu.
